Čau, atpūtnieki!

Ideja par brīvdienu māju radās, kad vēl dzīvojām ārpus Latvijas – Īrijā, kur pavadījām 15 gadus. Šajos gados paguvām iepazīt Īrijas kultūru, cilvēkus un dabu. Ieguvām darba pieredzi un izglītību – Enita projektu vadībā un Valters kā kokapstrādes tehnologs. Paralēli tam visam ceļojām un baudījām arī citu zemju burvību. Taču pats galvenais – tur mums piedzima divi forši puikas – mūsu dzinulis un rūpes. Ļoti izbaudījam dzīvi Īrijā, taču vienmēr bija arī ilgas pēc Latvijas, un līdz ar dēlu piedzimšanu tās pastiprinājās vēl vairāk. Pietrūka pat ikdienā šķietami mazsvarīgas lietas, kā piemēram, svaiga rīta bulciņa no Topiņa, bet visvairāk gribējām būt tuvāk ģimenei, draugiem un mūsu skaistajai dabai.

Kad runājām par atgriešanos Latvijā, prātojām – ar ko mēs šeit nodarbosimies? Bijām pārliecināti, ka vēlamies realizēt ko tādu, kas patiesi ir mūsu sirdslieta. Enitai, esot gaidībās, bija vairāk laika padomāt un pasapņot, līdz radās tieši šī ideja – brīvdienu māja. Laikam ejot, mēs apsvērām daudz un dažādus māju projektus, līdz pieķērāmies īpašai idejai par koka karkasa kupolmāju. Sākotnēji Valters bija ļoti skeptisks un izvairīgi teica: ”Tas ir ļoti sarežģīti, tur ir tik daudz leņķu, tik daudz nianšu, nu nē!”. Pagāja laiks un Enita tomēr Valteru pierunāja uz šo izaicinājumu. Kā saka Enita: “Man ir idejas un sapņi, bet Valters tos realizē un piepilda!”.

Un jā, Valteram bija taisnība – tas tiešām bija īsts izaicinājums. Iespējams daudzi, kuri ir būvējuši māju, piekritīs, ka būvniecības procesā var būt dažādi negaidīti pavērsieni un pārsteigumi, sākot ar laikapstākļiem līdz pat materiālu piegādes termiņu kavējumiem. Mūs izaicināja arī šī projekta specifikas pārbaudījumi,  tāpēc mēs esam no sirds pateicīgi visiem, kuri mūs šajā laikā atbalstīja. Šo ideju nebūtu iespējams realizēt bez mūsu ģimenes, izpalīdzīgajiem draugiem, darba kolēģiem un būvniekiem. Pagāja vairāki gadi darbos, sākot ar zemes sakopšanu no krūmājiem, piebraucamā ceļa izveidi un citiem zemes darbiem, līdz pat kupola celtniecībai ar vienu īpašu mērķi – izveidot atpūtas vietu, kur viesi var baudīt mieru, klusumu un dabas klātbūtni.

Šī ir ļoti īpaša vieta mūsu ģimenei. Zeme piederēja Enitas vecvectēvam Augustam, kurš bija liels Latvijas patriots un Lāčplēša ordeņa kavalieris. Vēlāk Enita to mantoja no vectēva Ērika, kurš bija mērnieks Latvijas mežos un ļoti mīlēja Latvijas dabu. Izvēloties mūsu brīvdienu mājas nosaukumu, domājām par Latvijas skaisto dabu, mežiem un vectēva uzvārdu Eglītis, un tā radās ideja – Zaļais Zelts. Par šo nosaukumu nebijām pilnībā pārliecināti, taču kādā dienā, meklējot īpašuma plānojumu, Enita atrada vēstules melnrakstu, ko vectēvs bija rakstījis savam brālēnam, kas dzīvoja Kanādā. Viņš tajā aprakstīja savu ikdienas dzīvi un nodarbes Katvaros, kā arī vispārējo situāciju Latvijā. Vēstulē viņš nodēvēja Latvijas mežus kā mūsu bagātību – “Zaļo Zeltu”. Lasot vēstuli Enita nešaubīgi teica: “Paldies, vectēv – būs Zaļais Zelts!”.